Papīra globuss

Vidējais attālums starp zemes orbītu ap sauli un sauli ir aptuveni 150 miljoni kilometru (93 miljoni jūdzes), un tas katru dienu 365,2564 nozīmē vienu saules apgriezienu, ko sauc par siderālo gadu. 1990. gadā Voyager 1 uzņēma Zemes attēlu (tumši zili punkti) no 6,4 miljardiem kilometru (4 miljardiem jūdžu). Revolūcija liek saulei katru dienu šķietami kustēties aptuveni 1 ° uz austrumiem attiecībā pret zvaigzni, un kustība ik pēc 12 stundām ir līdzvērtīga saules vai mēness šķietamajam diametram. Šāda veida kustības dēļ zeme ilgst vidēji 24 stundas, kas ir Saules diena, lai pabeigtu pilnīgu pagriešanos ap savu asi un ļautu saulei atkal iziet cauri debess vidum. Zemes apgriezienu vidējais ātrums ir aptuveni 29,8 km / s (107000 km / h), un tas 7 minūšu laikā var nobraukt 12 742 km (7918 jūdzes), kas ir ekvivalents zemes diametram; tas var nobraukt apmēram 384 000 kilometrus apmēram 3,5 stundās. Attālums starp zemi un mēnesi. [2] Mūsdienās laiks, kad Zemes perihēlijs un afēlijs parādās attiecīgi 3. janvārī un 4. jūlijā. Sakarā ar prekesijas un orbitālo parametru izmaiņu ietekmi šie divi datumi laika gaitā mainīsies. Šīm izmaiņām ir cikliska iezīme, kas ir Milankoviča hipotēze. Attāluma maiņa starp zemi un sauli liek saules enerģijai, ko zeme iegūst no afēlija līdz perihēlijam, pieaugt par 6,9%. Tā kā dienvidu puslode vienmēr ir vērsta pret sauli katru gadu tajā pašā laikā, kad tā atrodas tuvu perihēlijam, dienvidu puslode gada laikā saņem nedaudz vairāk saules enerģijas nekā ziemeļu puslode. Tomēr šī ietekme ir daudz mazāka nekā rotācijas ass slīpuma ietekme uz kopējo enerģijas izmaiņu. Lielāko daļu saņemtās enerģijas absorbē jūras ūdens, kas veido lielu dienvidu puslodes virsmas daļu.